Sen neko neesmu rakstījis. Laikam jau nebija īsti ko teikt tad... Pagājuši divi gadi ar mazu astīti, kopš pēdējā ieraksta. Labs laiks, lai varētu paskatīties atpakaļ - kas mainījies pa šo laiku.

Galvenā atšķirība - vairs neesmu tikai vientuļš, tagad esmu arī viens. Yeap, pirms diviem gadiem, pēc 15 gadu kopdzīves izšķīros. Māja uzcelta, mežs iestādīts, puikas lieli. Jā, vajadzēja. Nē, neaizgāju pie citas, vienkārši aizgāju. Vairs nejutos vajadzīgs. Paņēmu koferi un devos tālāk. Vai nebija žēl visu atstāt? Nē, viss tāpat bērniem paliek. Mūžīgi dzīvot netaisos un nav dzirdēts, ka kādam būtu izdevies daudz zārkā līdzi paņemt... Pusmūža krīze? Gribētos gan ticēt, ka ceturtdaļmūža krīze... Tagad ir pagājis pietiekami daudz laika, lai varētu uz visu atskatīties mierīgi, bez emocijām. Jā, esmu izdarījis secinājumus. Jā, ja varētu visu sākt no sākuma, daudzas lietas darītu savādāk. Bet tad manā rīcībā bija cits informācijas komplekts, kas neļāva rīkoties tā, kā to būtu darījis tagad. Zinātu, kur kritīšu - spilventiņu noliktu... Tāda tā dzīves skola ir, tu uzzini lietas tad, kad tās tev īsti vairs nav vajadzīgas...

Kā ir vienam? Labāk? Sliktāk? Savādāk. Nav vairs jārēķinās ar citiem - esi brīvs kā Kubas tauta. Gribi ēst? Uztaisi ēst. Negribi ēst? Netaisi ēst... Gribi iet gulēt? Ej gulēt. Gribi visu nakti dzenāt spēles uz kompja? Dzenā, до посинения... Gribi braukt sestdienā uz Munameģi vai Kolkas bāku? Vēsā mierā! Dzīvojot vienam jāsaprot, ka nevienam neesi vajadzīgs, nevienam neinteresē, kā tu jūties, kā tev iet, ko tu dari. Tu esi vajadzīgs kādam tikai tad, ja tu vari ko dot. Padomu, naudu, zināšanas, fizisku spēku, brīvo laiku. Par tevi kā cilvēku nevienam intereses nav. Depresīvi? Nē, reāli. Ja ar to var sadzīvot, tad var mierīgi dzīvot arī viens.