Par elektromobīļiem un konkrētāk Kia Soul

Tā nu manumazodraudziņ, es tev pastāstīšu pasaku par un ap Kia Soul EV. Un vispār elektromobīļiem. Īsi nebūs, jo ārā ir auksts, līst lietus un man nav ko citu darīt...

Viss sākās ar Maira zvanu kaut kad pirms kāda mēneša - “gribi izbraukt ar Telsa?”. Vispār nē, doma par elektromobīli (vai īsāk - EV) man neliek mieru jau gadus desmit. Tik cik visu laiku tas bija kaut kur starp “kur ņemt tik daudz baterijas” un “kā to visu pierunāt sertificēt CSDD”. Tad sāka parādīties pirmie komerciālie EV pārbūves komplekti un arī pirmie lietotie EV, pamatā “caur Lietuvu nākuši dauzīti slīkoņi no Amerikas”. Taču pat tie jau maksāja lētāk nekā pārbūves komplekti bez cerībām reģistrēt pārbūvēto auto satiksmei… Un arī iegūtais rezultāts pārspēja pārbūvētos auto gan kvalitatīvajos, gan kvantitatīvajos rādītājos. Tāpēc jau kādu gadu slinki pētu EV piedāvājumu Eiropā un tepat Latvijā.

Un tātad - zvana Mairis un piedāvā piedalīties testa braucienā ar Tesla Model S. Tas ir viens no retajiem modernajiem auto, kas mani uzrunā un, ne mirkli nedomādams, piekrītu. Zinot EV tehnoloģisko pusi, kaut kāds teorētiskais priekšstats par to, kā tāds auto varētu kustēties, jau bija. Tomēr no “Wow!” momenta neizbēgu - viss gaidītais tika pasniegts kā ar laba pastiprinātāja starpniecību. Un tas bija viena no vārgākajām Model S modifikācijām - P70D. Trīs momenti - klusums, vibrāciju neesamība un atsaucība uz akseleratora pedāļa (tik ierastais “gāzes pedālis” kaut kā vairs neskan te) piespiedienu. Un kur nu vēl industriālos apjomos pieejamais griezes moments “tepat & tūlīt”! Bet tā kā Tesla vēl ir man neaizsniedzami augstā plauktā, tad tas tā arī palika kā patīkams 21. gadsimta tehnoloģisko iespēju demo...

Pēc izbrauciena ar Teslu, doma par elektromobīli sāka aizņemt arvien vairāk vietas manā galvā un sāku pētīt intensīvāk Interneta plašumus, lai noskaidrotu, ko tad īsti var dabūt, cik tas maksā un ko man vajag. No sākuma, tāds tīri teorētiskais viedoklis bija “100/100” - EV, kas varētu nobraukt vismaz 100km un spētu braukt vismaz 100kmh ātrumā. Automātiski atkrita visādi “dibens uz riteņiem” klases auto, kā Tazzari un Axiam. Nākamā pakāpe bija Smart ForTwo. Tas tika atmests, jo nesaskatīju iespēju to ekspluatēt uz piesniguša, nešķūrēta zemes ceļa. Ziemas riepas uz konkrētā auto bija pieejamas vienīgi ļoti eiropeiska paskata vissezonas beznaglu izstrādājumi… Visbiezākajā slānī EV ir pārstāvēti no Nissan Leaf puses - puslīdz paciešama paskata, puslīdz saprotama izmēra un formas auto. Pieejami otrreizējā tirgū atceļojuši no Amerikas - dažādi atremontētā un sakoptā stāvoklī. Nesaprotamas izcelsmes, nesaprotamā stāvoklī, toties par saprotamu (8-15k€) cenu. Bez Nissan Leaf vēl ir vesels strēķis visādu mazāk saprotamu EV, tālāk daži nesakārtotā sarakstā. Fiat 500e (tas pats Smarts, tikai ar pakaļbenķim līdzīgu priekšmetu salonā). Reanult Zoe - Renault versija par Nissan Leaf, tikai “naftas adatas” vietā ir “akumulatoru noma. Ford Focus - jauks auto, bet nav atraduši vietu pietiekami daudz akumulatoriem, nekur tālu neaizbrauksi. Volkswagen e-Golf - dārgi, jo tas taču ir Golfs! Volkswagen eUP - pašgājējmugursoma, un dārgi - jo taču Golfs! Oi, nu ok, vismaz brālītis Golfam… BMW i3 - ļoti jauks EV, viens no tehniski labākajiem. Dārgs, jo oglekļa šķiedra un - BMW! Un vēl… es nezinu… nu kā lai to pasaka… būtu labāk bijis, ja tomēr dizainerim nebūtu pārstājuši regulāri dot medikamentus...

Šķirstot forumus un EV apskatus es pilnīgi nejauši nonācu pie Kia Soul - kādā Leaf apskatā, kā konkurents EV “pirmajai vijolei”, Nissan Leaf, tika pieminēts jauns EV no Korejas, Kia Soul EV. Tā kā Leaf apskati bija kļuvuši jau vienmuļi (nu ko VĒL tādu par to auto varētu patiekt?), pārslēdzos uz informācijas par Kia Soul EV iegūšanu. Pirmajā acu uzmetienā, normāls auto. Tik cik elektriskas piedziņas. Atrodi trīs atšķirības™. Jā, ir - radiatora reste un grīda salona aizmugurē augstāka. Pārējais neizlec uz parasto auto fona. Izskats - nothing to write home about. Parasts kastes paskata 21. gadsimta pirmās desmitgades dizaina skolas štancējums. Paskatāmies, ko mums specifikācijas stāsta. Hm… Interesanti - 27kWh bateriju paka, tas nozīmē, ka “braucot pa sfērisku ceļu vakuumā” iespējams nobraukt ar vienu uzlādi 212km. 81kW motors izklausās pēc Nissan Leaf, un pēc īsas izpētes noskaidrojas, ka tas pats motors vien arī ir. Nepilni 1600kg pašmasas. Nav maz. Bet nav arī nekas histēriski daudz. Vēl interesanti, ka modelis tiek pozicionēts kā “ņedodžips”, nevis kompakts hečbeks. Tas ļauj cerēt uz mazliet robustāku piekari. Riepu izmērs 205/60R16 - šauras šādas pašmasas auto, bet ņemot vērā, ka nekāds spoooorta tas auto nav, pieņemama izvēle. Un kas nav mazsvarīgi, uz šāda izmēra var Hakkapeliitta 8 dabūt! Piekare - priekšā makfersons, aizmugurē torsionu stienis. Prasti, bet izturīgi. Nu ko, esmu ieintriģēts! Ņemu vienu pusdienlaiku un aizbraucu pie Kia dīlera, Forum Auto, apskatīt auto dzīvē. Autosalons nav pārpildīts ar pircējiem, tāpēc bez problēmām tieku aprunāties ar pārdevēju. Pārdevējs ir pat ļoti atsaucīgs un ved izrādīt auto. Auto pirmajā brīdī pārsteidza ar saviem nelielajiem gabarītiem. Bet nu kā jau pierasts maziem auto, tie no iekšpuses ir lielāki kā no ārpuses. Jā, vēl mani pārsteidza auto krāsa - balts auto ar gaiši zilu jumtu. Tiešām? Nē nu, man auto krāsa ir pašā pēdējā vietā visā auto specifikācijā, bet nu šāds krāsu salikums ir kaut kas šauss… Auto interjers - vienkāršs, pelēks, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un tas nav slikti - nekas nekaitina, nekas netraucē braukt. Ja nu vienīgi interesanti izveidoti skaļruņu podesti, man kā zemesceļu lietotājam uzreiz acīs lec vietas, kur būs grūti putekļus iztīrīt. Ceru, ka salona putekļu filtrs būs uzdevuma augstumos.... Salonā ir ērti - vietas pietiks četratā braucot, ja aizmugurē sēdošie pasažieri sīkāki, arī piecatā. Sēdpozīcija augsta, “kā džipā”. Neesmu par to sajūsmā - pierasts ir pie “sēdēšanas uz asfalta” Toyota MR2, bet arī netraucē. Sēdekļu regulēšana manuāla - tiek taupīts svars un elektrība. Man pret to galīgi nav pretenzijas, jo sēdekli regulēju ne katru mēnesi. Un viena lieta mazāk, kam iziet no ierindas… Paši sēdekļi ērti, manai ziemeļpusei piemēroti. Sēdekļi priekšā ne tikai elektriski apsildāmi, bet arī dzesējami! Tas tiešām ir patīkams pārsteigums mazam un lētam auto. Aizmugurējie sēdekļi ir “tikai” apsildāmi. Apsildāma ir arī stūre. Stūrei var regulēt augstumu un attālumu, attiecīgi sēdpozīciju var lieliski pielasīt “pēc sava ģīmja un līdzības”. Salona apsildei un dzesēšanai ir uzstādīts siltumsūknis - tas strādā efektīvāk par vienkārši elektrisku spirāli, kas silda gaisu. Vēl interesantu veidu kā ietaupīt enerģiju, inženieri ir izvēlējušies “driver only” režīmu klimata kontrolei - siltais/aukstais gaiss plūst tikai vadītāja pusē. Izkāpju ārā un atveru aizmugures vāku, kur vajadzētu būt bagāžas nodalījumam, un kāds pārsteigums - tur tāds arī ir! Samērā šaurs, bet ar dubultu grīdu, paceļot grīdas pārsegu, apakšā atrodama kaste ar 2 nodalījumiem, Pašu grīdas pārsegu var salocīt un nolikt tam paredzētā vietā pie sēdekļu mugurām. Sīkums, bet patīkami. Sēdekļi ir nolokāmi, tad bagāžas nodalījuma grīda ir gluda un ir iespējams pavizināt kādu ledusskapi vai televizoru. Vai kartupeļu maisu. Cik nu statisku auto var izpētīt, tas ir izpētīts un tiek sarunāts testa brauciens sestdienā, lai varētu saprast šo auto arī gaitā.

Pienāk sestdiena, un auto uz trīs stundām ir mans. Laika apstākļi gan nelutina - +9C, lietus un ass vējš. Tas gan manu prieku nemazina, jo vismaz būs iespēja pārbaudīt mašīnu īsti Latvijas apstākļos. Sēžos auto, pieregulēju sēdekli, stūri un spoguļus. Check, visu var noregulēt tā kā man vajag. Auto uzsāk kustību viegli, bez skaņas. Neliels troksnis parādās tikai vēlāk, kad riepu no risēm uzceltais ūdens un dubļi sitas pret arkām. Nav gluži limuzīns tomēr, skaņu izolācija nav tik laba, bet salonā nekas negrab un pilsētas ātrumos braucot mūziku var klausīties “uz divi no četrdesmit” - nekas netraucē. Jā, iespēja baudīt klusu mūziku, ko nepārkliedz motors un transmisija, ir patīkami. Arī vibrāciju neesamība. Vispār elektromobīlis nomierina - nekas šajā auto netraucē un neuztrauc. Vispār braukšana kā datorspēlē. Pirmajos kilometros jāpierod pie atgriezeniskās saites trūkuma (citi to sauc par komfortu...). Stūre - griežas viegli, informāciju par ceļa stāvokli neatdod. Ir trīs regulējami stūres cietības režīmi, neviens no tiem neatdod vairāk informācijas, regulē tikai pašas stūres pagriešanai nepieciešamo spēku. Pedāļi - akselerators spiežas ļoti viegli, eko režīmā filtrē vadītāja komandas, nogludinot uzrāvienus. Iecērtot pedāli grīdā, sitiena vietā ir maigs iestūmiens. Jā, tajā pašā mirklī, bet maigi, nevis asi. Bremzes - dara savu darbu, nekā īpaša. Spied stingrāk, stājas straujāk. Jā, par bremzēm - par tām atcerēsies reti, tikai lai pilnībā apstātos vai avārijas situācijā. Pārējo laiku bremžu funkciju ārkārtīgi labi pilda transmisijas reģeneratīvās uzlādes režīms. Par šo režīmu trekns žetons inženieriem! Auto piekare, kombinācijā ar augsta profila riepām, ļoti labi tiek galā gan ar Rīgas asfaltu, gan, kā vēlāk izrādījās, ar pielijušu, izdangātu grants ceļu. Pēc īsa adaptācijas perioda, sāku sadzīvot ar auto vadību. Auto atsaucīgi maina savu trajektoriju, neskatoties uz 1600kg pašmasu - to palīdz izpildīt zemais smaguma centrs. Elektromotors nav nekāds jaudīgais, taču tas noteikti nav nekāds nīkulis, satiksmi es nekavēju. Uz slapja asfalta, ar visu pretbuksēšanas sistēmu un eko režīmu, startējot pāris reizes izdodas pārcensties ar akseleratoru un daļa enerģijas aiziet gumijas pārstrādē siltumā… Tā kā tas tomēr ir demo auto, tad TopGear stila zinātniskie eksperimenti “cik tālu var nospolēt ar atslēgtu TCS” tika izlaisti.

Uz Vienības gatves, izbraucot no Rīgas, ciet dzelzceļa pārbrauktuve. Tas ir pavisam cits stāsts, par atsevišķu katlu ellē cilvēkiem, kas noorganizējuši dzelzceļu pāri valsts nozīmes šosejai, pa kuru brauc ne viens vien tūkstotis auto… Par to naudu, kuru desmit gadu laikā tur nokurina stāvot korķī un gaidot vienuļo lokomatīvi aizstumjamies, varēja tuneli uztaisīt… OK, es sēžu siltā, klusā auto, klausos mūziku un vēroju pārmaiņus lietus lāses logā un dzelzceļa luksofora mirgojošās gaismas… Nepagāja ne desmit minūtes, kad auto burzma atsāk savu kustību, lielākā daļa, kā no mieta norāvušies, steidz atgūt nokavētās minūtes. Kia bez problēmām iekļaujas kopējā satiksmē un tiek ieslēgta kruīzkontrole uz 101kmh. Ūdens pilnās rises mašīnu nesatrauc un stūri no rokām ārā nerauj. 205. platuma riepas bez jebkādas aizdomu ēnas tiek galā ar ūdeni un nekāda akvaplanēšana neiestājas. Pie Medemciema (70) pietiek tikai atmesties un auto lieko enerģiju fiksi savāc atpakaļ akumulatoros - bremzēt nevajag. Tālāk no A8 uz A5 ass līkums, auto turas stabili. Nepierasti braukt līkumā tik augstu sēžot… Tālāk kruīzs uz 90kmh pa A5 un V7 līdz pat zemesceļam Plakanciems - Ķekava. Он же - ДОП. Zemes ceļš izmircis, izdangāts, vienās peļķēs pārmaiņus ar šķembām. Auto turas uz ceļa pārsteidzoši labi, auto nenēsā, pa “trepi” tas nelēkā, neskatoties uz savu īso garenbāzi. Atkal pozitīvi sevi parāda papildus svars un tā zemais novietojums. Tiesa, te parādās grumbas pierē par stūres pilnīgo atteikšanos pastāstīt, kas notiek ar saķeri uz ceļa. Saķeri nākas noteikt “vizuāli” - ja pa priekšlogu vairs nav skatāms ceļa vidus, bet grāvis, tātad ir auto ir sācis slīdēt. Pie tā ir jāpiedomā, nevar braukt uz izjūtu, vienkārši ir jābrauc mazliet lēnāk. Pēc kāda kilometra jau esmu pieradis un jau varu ar pārliecību izbraukt līkumu. Vēlreiz jāuzsver, ka auto piekare ļoti labi tiek galā ar Latvijas ceļiem. Cik ilgi, nezinu, bet pēc dīlera stāstītā, 7 gadu garantija ir arī visiem piekares elementiem, arī buksēm un šķērsstabilizatora atsaitēm - tā kā izklausās cerīgi. Atbraucu mājās, nobiedēju suni - klusiņām pielavījos! Ļoti patīk elektromotora piedāvātā iespēja precīzi un pa mazam kriksītim nodozēt griezes momentu, uz mīkstas zemes un slapjas zāles nepaliek nekādas pēdas. Turklāt tas notiek bez piepūles, vienkārši un ērti. Ģimene apskata auto un ir gatava pavizināties. Evita pēc īsas svārstīšanās tomēr piekrīt piesēsties pie stūres. Kā viņai gāja, lai stāsta pati, bet īsumā - jau interesējas, kā pie tāda auto tikt… Braucam uz Ķekavu. Pa ceļam sāk svīst ciet logi - četri salijuši cilvēki salonā. Klimata kontrole pieturas pie versijas, ka kondicionieris ir lieka enerģijas šķērdēšana, bet manuāli pārliecinot par pretējo, ātri tiek galā ar aizsvīdušajiem logiem. Bērni, protams, izmēģina sēdekļu apsildi - esot tieši tas, kas visu laiku ir pietrūcis dzīvē. Arnim gan pietrūkstot motora skaņa arī… Pēc veikala apmeklējuma, ar nelielu līkumu dodamies mājup un tālāk ar Kārli dodamies atgriezt auto pēc piederības. Tiek izmēģināta iebūvētā navigācijas iekārta. Patīkami, ka tur var atrast tuvākās uzlādes stacijas, kas ir neaizstājama informācija elektromobīļu lietotājiem. Iestādam Forum Auto adresi un dodamies ceļā. Iebūvētās navigācijas viedoklis par ātrāko nokļūšanu galā gan atšķiras no Waze, bet nolemjam tomēr izmēģināt. Līdz Mārupei tikām, tālāk gan kartes un GPS uztvērēja viedoklis par to, kur būtu jābūt ceļam nesakrita ar skarbo dzīves realitāti - esam atbraukuši pie kādas sētas… Vēl tika novērots, ka navigācijas dators ārkārtīgi lēni pārrēķina maršrutus, tas nenotika reālā laikā pat braucot 30kmh pa Mārupi… Iebūvētā navigācijas iekārta tika pārklasificēta kā “atrodi man uzlādes staciju” iekārta un viss. Ar Waze palīdzību tomēr atrodam izeju no privātmāju labirinta Mārupē un nokļūstam galamērķī. Pat laikā. Atdodam auto, iekāpjam MR2 un… konstatējam, ka auto rūc, kratās un nevar stūri pagriezt! Jā, pie komforta ātri pierod…

TL/DR versija

Plusi:

+ laba piekare mūsu ceļiem

+ salīdzinoši liels nobraucamais attālums ar vienu uzlādi

+ patīkams un ērts salons

+ reģeneratīvā akumulatora uzlāde kā bremzēšanas veids

+ elektromobīlim raksturīgie klusums, vibrāciju neesamība un atsaucība uz akseleratoru

+ vēl pa vienam plusam uz aptieciņas un akumulatora klemmes

Mīnusi:

- braukšanas kontroles iekārtu neinformatīvums

- navigācijas sistēma

Summa:

= izskatās pēc mana nākamā auto

Īpašs paldies Forum Auto un konsultantam Vladimiram personīgi, ka pacieta tik daudz runājošu potenciālo klientu!